Diemžēl man arvien vairāk sāp kakls, tāpēc stāstījums būs diezgan nesakarīgs.
Mēs apstājāmies pie tā, kā notiek starts. Es atrados pirmspēdējā koridorā - aiz manis koridoru vairs nebija, un cilvēki drūzmējās kā pagadās, jo viņu numuri pārsniedza 5000. Manā priekšā koridorā bija laimieši, turklāt daudzi līda ne savā koridorā, aizbildinoties ar to, ka grib būt kopā. Ļoti aizkustinoši, bet ar to viņi traucēja visiem pārējiem, jo koridorā ietilpst aprēķināts dalībnieku skaits, bet pārējiem nākas kāpt viens otram uz kājām, labi, ja vēl nesaskrāpē ričukus. Meitene-organizatore, kura pieskatīja mūsu koridoru, nespēja traucēt šīm nekārtībām, lai gan brīdināja laimiešus par iespējamo diskvalifikāciju.
Kāds čalis visu distanci veda bērnu ratiņos, turklāt es viņu apdzinu tikai pašā vidū.
Bija arī šādi oriģināli
Ar šādu sejas izteiksmi ir jāstrādā par priekšnieku
No laimiešiem viss vienos sarkanumos
Bet no pastniekiem - viss dzeltens
Ieeja koridorā un meitene no organizatoriem
Pastnieku nav mazums
Ap pulksten 13 lentītes starp koridoriem tika noņemtas, un visi sāka blīvēties kopā, kas aizņēma laiku tieši līdz pašam startam (ap 13.20, šķiet).
Sākumā es uztraucos (nervi man nav no stiprajiem – iemesla nav, bet pārdzīvoju), pēc tam nomierinājos. Par laimi, starts sākās lēnām, jo manā priekšā bija traki pūļi.
Nākas atzīt, ka no tā, ka panks neaizbrauca, bija arī savs labums - sabildēju jums lūk, šādus prikolīgus cilvēkus.
Kā redzat, te mani pat maza meitenīte apdzen. Pagaidām. Es vispār plānoju turēties aiz šī dūšīgā vīra, bet nepietika dūšas. Pun intended.
Čaļi dīvainos kreklos "Swedwood". Mēs domājām, ka tas Swedbank dauzās, bet gūgle man pateica, ka tie ir biedri no kooperatīva "IKEA".
Vēl frīki
Galvenais velosipēdists
Arī jautruļi
Vārdu sakot, pēc kāda laika mēs tomēr sākām braukt. Apdzinu es ne pārāk ātri, jo pūlī trakot ir bīstami. Pēc sarunas atpakaļceļa vilcienā ar Mārtiņu (skatīt vēlāk), es nolēmu, ka turpmāk jābrauc vēl uzmanīgāk. Ja piedalīsieties, nekad nestūrējiet strauji un pirms manevra vienmēr rādiet ar roku. Tas attiecas gan uz sacīkstēm, gan uz ceļu, ja kāds nav lietas kursā.
Vēlāk, kad pūlis nedaudz izklīda (lai gan kopumā tas bija permanents), es sāku apdzīt pa grants apmali. Dīvaini, bet gandrīz neviens cits, izņemot mani, tā nedarīja, lai gan šķiet, ka noteikumos nekas par to nav teikts. Principā daudzi profi bija uz tievākām riepām, un apdzīšana pa granti viņiem ir riskanta.
Kopumā ļoti ilgi, gandrīz pusi ceļa, es tikai to vien darīju, kā apdzinu, un tikai pēc tam sāka apdzīt mani. Mērķis bija - turēt 30 km/h. Tas izdevās viduvēji - vidējais ātrums man saskaņā ar organizatoru datiem bija 26.7 km/h.
Bet te jāsaprot, ka pret mani strādāja ļoti, ļoti daudz kas:
1. Es neplānoju braukt uz ātrumu, bet nez kāpēc tomēr braucu.
2. Es aizmirsu velokreklu, braucu jakā un biksēs.
3. Es nepadarīju ričuku vieglāku, nenoņēmu bagāžnieku, neuzliku plānās sliku riepas
4. Es pirms brauciena diezgan ātrā tempā nobraucu 60 km no Rīgas uz Siguldu.
5. Es maz gulēju pirms brauciena un iepriekšējā naktī staigāju pa Rīgu (Baltā Nakts)
6. Man februārī bija pārrauta saite, es mēnesi! neatbalstījos uz labās kājas. Tā vizuāli vēl aizvien daudzās vietās ir ievērojami mazāka par kreiso, muskuļi atrofējušies.
7. Man bija ļoti tāla vieta koridorā.
8. Es braucu viens pats, bez "gaisa kabatas", proti, cilvēka, kurš piesegtu no vēja pretestības un uzdotu tempu. Tas ir ļoti svarīgi, to zina visi, kuri kaut reizi ir skatījušies Tour de France.
9. Es nepaēdu pirms sacīkstēm, bet enerģijas tur vajag ārprātīgi daudz, un labāk ir saēsties ogļhidrātus.
10. Es sveru 95 kg, ko ceru izlabot, jo ir noslēgtas derības, ka līdz nākamajam septembrim būs 80.
Droši vien varētu izdomāt vēl iemeslus, bet pietiks arī ar šiem. Savu galveno mērķi - atbraukt labāk par pusi dalībnieku, es izpildīju, par ko esmu priecīgs.
Tā kā es atkal patērēju rakstam daudz laika, pēdējā daļa būs turpinājumā (ieskaitot manu laiku un vietu).